Arhīvs         13-11-2006

      
   Rēzeknes reģionālās vides pārvaldes vēsture

APKŌRT KOLNAM, AR LEIKUMU

Rudens....Tas iet pār zemi ar savu raibo lietusmēteli un ar garām malām norauj kokiem lapas, zemi veldzē ar maigo sīko lietutiņu. Iet , saukdams sev līdzi. Debesu augstumos peld tumši mākoņi, kaut kur tālumā dzird dzērvju balsis. Ieklausoties šais skaļajās balsīs, kaut kas dvēselē pārvēršas un rodas vēlme braukt uz kādu tālu, līdz šim vēl nezināmu vietu. Tur, kur vismaz uz brīdi vari aizmirst rūpes, kur vari izrauties no pelēkās ikdienas. Daudzi taču brauc...

Arī mēs- vides pārvaldes cilvēki un bariņš „zaļo” draugu, turpinot pērn aizsākto tradīciju un prātā paturot drosmīgā kareivja Šveika piedzīvojumus, pārvaldes 17.dzimšanas dienas priekšvakarā dāvinām sev braucienu uz Čehiju. Plānots apskatīt ne vien Prāgu, bet izstaigāt dabas takas Nacionālajā parkā - Čehu Šveice -„Češke Švycarsko - Pravčička Braha”, ielūkoties Konneprūšu stalaktītu alās un pavērtēt, cik liela ir pēda, ko cilvēks atstāj aiz sevis unikālajos dabas un kultūrvēstures pieminekļos. ... Varbūt kāda ideja vai atziņa būs vērtīga, Rāznas nacionālo parku veidojot.

Veci skali deg

Zirnekļa cilvēks lido

Eju pasaulē jau

 (šeit un turpmāk-ceļotāju haikas)

Un tā, godam nostrādājuši darba dienu, noformējuši dažu dienu atvaļinājumu, atvadījušies no palikušajiem kolēģiem, sagaidījuši līdzbraucējus, tūrisma firmas „Relaks tūre” autobusu ar šoferīšiem Aldi un Aināru un grupas vadītāju Silviju, ap pussešiem trešdienas pievakarē izbraucam no Rēzeknes.

Samērā ātri šķērsojam Latvijas – Lietuvas robežu, izbraucam Lietuvu un tiekam Polijā. Te sākas mūsu garais pārbrauciens līdz Prāgai, kuru iecerēts „pārdzīvot” autobusā un ap četriem ceturtdienas pēcpusdienā ierasties Čehijas galvaspilsētā. Bet tā bija tikai sākotnējā iecere- pirms Belostokas uz šosejas stāvam stundas piecas- mums priekšā notikusi smaga avārija, ceļš bloķēts un nekas cits neatliek kā staigāt apkārt un vērot uz ceļa notikušo. Daži, kam nervi stiprāki un miegs ciešāks, guļ autobusā. Tuvāk rītausmai avārijas sekas ir likvidētas, ceļš notīrīts un mēs varam doties tālāk. Tomēr ilgstoša dīkstāve ir iegriezusi pamatīgu robu – Varšavā tiekam rīta sastrēgumā, savukārt cauri Wroclavai jāizbrauc vakara sastrēguma laikā. Bez tam, vēl kāda avārija, tiesa daudz mazāka par iepriekšējo, kārtējo reizi aizkavē mūs ceļā. Jau sākam ausīties un apkārt lūkoties, dzirdot „Iu-iu-iu”. Zūd cerība pirmajā dienā apskatīt Prāgu atbilstoši ceļojuma aprakstā paredzētajam. Prāgā iebraucam naktī uz piektdienu. Vēlāk jokojām „Tālu gan tā Prāga- izbraucām trešdien, atbraucām piektdien”. Tiekam informēti, ka trīs naktis pavadīsim viesnīcā „Step” Prāgas mikrorajonā ar numuru 9. Viesnīca kā mirāža- redzēt redzam, bet klāt netiekam. Esam izbraukuši pāris apļus pa tuvākajiem kvartāliem, līdz beidzot ierullējam viesnīcas pagalmā. Lai arī pāri pusnaktij, rosība ne pa jokam- visi tver savus čemodānus un ceļa somas un naskā solī dodas uz „Reception”, lai saņemtu numuriņa atslēgu, izbaudītu dušas/vannas priekus un beidzot iekristu gultā.

Tā bija pienākusi un ātri pagājusi mūsu pirmā nakts Prāgā.

Neparedzētu apstākļu dēļ esam novirzījušies no ceļojuma grafika, līdz ar to nākamajā dienā ir paredzēti gan Prāgas vecpilsētas apskate, gan brauciens uz Karlovi Vari, gan muzikālās strūklakas.

Brauciens ar metro atsauc atmiņā ne pārāk senas pagātnes ainiņas katram no mums- viens braucis ar metro Maskavā, cits- Ļeņingradā. Satiekam mūsu pirmo gidi –enerģisku kundzīti Dominiku, viņa pavada mūs dažu stundu garā ekskursijā pie svarīgākajiem Prāgas apskates objektiem. Neatņemams viņas kā gida atribūts ir garais lietussargs, kura Dominika laiku pa laikam uzceļ gaisā un mēs varam sekot mūsu pavadītājai. Pie prezidenta pils un Vita katedrāles esam rīta stundā, līdz ar to tūristu pieplūdums vēl nav pārāk liels. Laukums pie Prezidenta pils pārsteidz ar dažādu arhitektūras stilu daudzveidību vienuviet- te redzamas gan rokoko, gan baroka, gan gotikas, gan renesanses stila ēkas. Sargi namiņos pie pils vārtiem kā no vaska un ar tiem fotografēties steidzam ne tikai mēs, bet arī japāņu tūristi. Tuvumā paveras bezgala skaists skats uz rīta miglā tītās Prāgas namu dakstiņu jumtiem un baznīcu torņiem, turpat kāds ielu mākslinieks liek redzēto uz audekla.

Gotikas stilā celtā 123m garā, 60m platā un 35 metrus augstā Vita Katedrāle ar29 kapelām un 18 tonnas smago zvanu Zigismunds pārsteidz ar savu varenību un trauslumu vienlaikus. Dominikai sekodami, izstaigājam katedrāli un tās tuvāko apkārtni. Laika trūkuma dēļ vien uzmetam aci Zelta ieliņai, ātri izskrienam Vallenšteinas pils dārzu un dodamies uz Kārļa tiltu. Līdz 1960.gadam tilts pāri Vtalvai tika izmantots arī auto satiksmei, bet tagad tas ir tikai gājēju rīcībā. Visā tiltā garumā gar tā malām ir novietotas svēto statujas. Var teikt, ka esam šeit vēsturiskā brīdī- ir uzsākta statuju demontāža. Lai saglabātu vēstures lieciniekus, oriģinālus ņem nost un to vietā pakāpeniski uzstāda statuju kopijas. Aplūkojam 2002.gada plūdu atstātās pēdas un, baudot vienreizējos skatus, kas paveras no Kārļa tilta, dodamies tam pāri. Tāpat kā citi tūristi, arī mēs liekam roku nu jau līdz zelta spīdumam noslīpētai statujai, katrs no sirds kaut ko vēloties. Divpadsmitos mums jābūt pie meistara Mikulaša veidotā pulksteņa, kura darināšana meistaram beidzās ar acu gaišuma zaudēšanu. Vien 26 sekundes ilgst vārdos neaprakstāma darbība- apustuļu parādīšanās un figūriņu ( skelets, muzikants, skauģis un skaistulis) kustība un pulkstenis atkal apklust uz vienu stundu. Ar to mūsu pirmā iepazīšanās ar Prāgu beidzas un pēc stundas mēs tiekamies Vaclava laukumā, lai brauktu uz kūrortpilsētu Karlovi Vari.

Kūrortpilsētā dzīve mierīgāka, nesteidzīgāka un mēs ļaujamies šim ritmam. Ja vien nebūtu jāsteidzas ar braukšanu atpakaļ uz Prāgu. Karlovi Varos sapērkam tradicionālās krūzītes ar snīpīti minerālūdens izgaršošanai no divpadsmit avotiem, ēdam turpat ceptas oplatkas, dzeram čehu alu. Par neaprakstāmu piedzīvojumu dažiem no mums izvēršas čehu nacionālā ēdiena „veprovo koleno” baudīšana. Garšo labi, bet varen liels tas cūkas celis!

Piektdienas vakars noslēdzas ar muzikālo strūklaku apmeklējumu. Ūdens un gaismu uzvedumu pavada 20.gadsimta kinofilmu mūzika. To nevar aprakstīt, tas ir jāredz!

Sestdiena dabas draugiem īsts gardumiņš. Brauciens uz nacionālo parku „Čehijas Šveice” Vācijas pierobežā. 1990.gadā 93km ² platībā izveido aizsargājamo teritoriju „Saksijas Šveice” Vācijā, uz ko čehi 2000.gadā atbild ar nacionālā parka „Čehijas Šveice” izveidošanu 75km² platībā Labes (Vācijā - Elbe) upes baseinā. Viens no visvairāk skatāmākajiem un apmeklētākajiem objektiem parkā ir unikālais dabas veidojums „Pravčidskeje vorota”. Mūsu šis dienas pavadītājs ir čehu gids, kura vārdu iegaumēt pasmagi, bet kurš mūsu atmiņā palicis ar teicienu „seičas budem vistupatj”, ar to domādams, ka mums jāizkāpj. Viens no otra pa gabaliņu turēdamies un jūsmodami par apkārt redzamo, sākam ceļu kalnup. Erozijas skartais smilšakmens, vulkāniskais iezis-bazalts un vairāku ģeoloģisku procesu veidotais reljefs- ģeologi (un arī pārējie) var ne tik acis pamielot, bet ļauties arī dvēseles lidojumam.. Esam augšā un mūsu skatam paveras „National Geographics” sižeta cienīgs skats.. Kā stāsta mūsu gids, Pravčidskeje vorota ir vienīgie mūsu kontinentā, pasaulē līdzīgi esot vien Amerikā, Jutas štatā. 1888.gadā vārtu tuvumā viena gada laikā no lapegles uzbūvēta neliela viesnīca-restorāns, kas fantastiski izskatās erozijas skartajā reljefā. Ieturam maltīti, fotografējam pa labi un pa kreisi un tad jau dodamies ceļā- pa Gabrielina tropinka mums jānokļūst tālāk. Ir brīvdiena un kalnos ir bezgala daudz tūristu- jauni un veci, kājām gājēji, mugursomā sēdētāji, nūjotāji. Daudziem suņi līdzi- un arīdzan gan paši skrejoši, gan klēpī nesami. Neliels pārbrauciens ar autobusu līdz Meznai un atkal kājām iešana, tik šoreiz no kalna lejā. Dodamies Kamenecas upes ielejā, kur pa Edmundova Souteska mums gaidāms brauciens ar laivu. Ieplakā ziemā un vasarā ir tikai +7-8C⁰. Izstāvējuši rindā un izcīnījuši uzvaru pār dažiem pret mūsu meitenēm negatīvi noskaņotajiem rindā stāvējušajiem čehiem, tiekam laivās un aidā! 2km garā braucienā pa Kamenecu. Katrā laivā laivotājs, kurš pievērš uzmanību kādai interesantai vietai ieplakā un stāsta amizantas lietas. Vien žēl, ka čehu mēlē stāsta...

~13km garais gājiens tuvojas izskaņai , mēs atkal esam autobusā un dodamies atceļā uz Prāgu, šoreiz gar Labes krastu. Kā saka mūsu kolēģis Alberts, šo vietu pazinējs un viņa vārdā nosaukto veikalu apmeklētgribētājs, šoferi jau kopš rīta brauc pa citu ceļu, latgaliski runājot „apkōrt kolnam ar leikumu.”

Ezītis miglā

Ežuku miglā jau redz

Ezim laikam bail

Vakarā, atgriezušies Prāgā, katrs atrod sev tīkamāko nodarbi- kāda neliela kompānija dodas uz Šveika krodziņu, citi bauda burbuļvannas, vēl citi tver mirkļus naksnīgajā, bezgala skaisti izgaismotajā Prāgā. Nemanot pienāk svētdiena, kad rītā jau ar koferiem jāatstāj mūsu nu jau par mīļām un mīkstām kļuvušās gultiņas viesnīcā „Step” un jādodas uz pēdējiem apskates objektiem- Karlšteinas pili un Konneprūšu stalaktītu alām.

Kalšteinā ikgadējie vīna svētki.... Aizstaigājam līdz pilij, noprovējam burčaku (burčaks baigi labs, padara mūs jautrākus, bet mūsu kājas lustīgākas). Esam nedaudz vīlušies, jo vienas stundas laikā šai vietā neko lāgā nav iespējams apskatīt, arī svētki sākas tikai plkst.11.00. Izskatās, ka arī grupas vadītājai nav bijusi informācija par šeit rīkotajiem vīna svētkiem. Pavisam īss ceļš līdz alām un sagaidījuši kārtējo pavadoni, dodamies pazemes valstībā. Virs mums 42m, bet acu skatienam paveras ~ 25-30miljonus gadu vecie kaļķakmens veidojumi. Daži nopirkuši licenci fotografēšanai, ik pa laikam uzzibsnī gaisma, taču tai brīdī, kad esam lielajā galerijā, nolīst īsts zibspuldžu lietus... Arī laukā smidzina. Lai arī tā, esam priecīgi, ka meteoroloģiskie laika apstākļi iepriekšējās dienās mums ir bijuši labvēlīgi.

Vēl tikai neliela pietura, lai lielveikalā nopirktu čehu našķus mājās palikušajiem un dodamies uz Poliju, uz Čenstahovu, kur iecerēts pārlaist nakti viesnīcā. Apskatot karti, redzam, ka pārbrauciens nevarētu būt garš un mēs varētu savlaicīgi ierasties tur. Bet- par agru priecājamies...

Kartē tas nebij

Baltais lācis staigā

Rīta rasa spīd

Šoferīšiem Polijā laikam vadātājs piemeties- raujam līdz Wroclavai un tikai no tās uz Čenstahovu. Brauciens ieilgst. Mēs, lai arī niķīgi, tomēr lustīgi, ar dziesmām pieskandinām autobusu pārvaldes 17.dzimšanas dienā. Tikai pēc pusnakts iekārtojamies viesnīcā- šoreiz mums jāatpūšas veselas 9 stundas (citādāk šoferi nav braucēji).

Pirmdienas rīts. Laiski ieturam brokastis, izmantojot zvanu draugam, mēģinām salikt pa plauktiņiem dziesmas „Saziedēja gaiļa pieši” vārdus. Plkst. 9.20 atstājam Grand Hotel un rullējam tik uz priekšu -Latvijas virzienā. Kad esam Varšavā, sāk līt. Autobusā iet jautri, katram sava nodarbe, daži aizdomājas līdz pat haiku sacerēšanai.

Skumji steidzas laiks

Džeķiņš galīgā ķēmā

Dzied :„Trallalā

Līdz ar domu uzdziedāt grupas vadītājai tīkamo „Saziedēja gaiļa pieši” dzimst ideja par apdziedāšanu. Kā nekā tā ir kāzu dziesma, un kur kāzas - tur apdziedāšana. Apdziedāšanas dziesmas pamatā liekam „Apkōrt kolnam ar leikumu” un tik saceram četrrindes. Kopš Suvalku pilsētas ielu krustojumos esam tikuši uz zaļo gaismu, autobuss tik ripot ripo. Polijas Lietuvas robežas šķērsošanai pietiek vien ar autobusa šofera pases uzrādīšanu. Valio, valio! - esam Lietuvā! Un tad aiziet dziedāšana- līdz pat mājām! Ik pa brīdim dziedātāju sejas izgaismo zibens uzplaiksnījumi, īpaši jau Kauņas tuvumā. Vēl īsi pirms desmitiem vakarā, t.i., īsi pirms slēgšanas tiekam kādā degvielas uzpildes stacijā un tad jau mūsu priekiem nav gala....

Pulkst.00.20 šķērsojam Lietuvas Latvijas robežu un jau 02.01 iebraucam Rēzeknē.

Es lūkojos caur logu uz lietus pielijušiem laukiem, uz naksnīgo pilsētu un priecājos. Es zinu, ka esmu mājās un zinu, ka būšu šeit vajadzīga. Vajadzīga šai mālainajai, lietus piemirkušajai zemei.....

            Sirds mana skumja

            Sirds novīst neparasti

            Tā nav mana sirds

            (joprojām ceļotāju haikas)

Cienīsim dabu un sevi

Viena no iecienītākajām atpūtas vietām Rēzeknes apkaimē ir skaistais Adamovas ezers ar gleznainiem līčiem, gan senu mežu klātām, gan niedru salām. Ezers jau sen tiek izmantots rekreācijas vajadzībām, arī aizsardzības statuss tam ir kopš 1977.gada.
1999.gada 23.februāra Ministru Kabineta noteikumi Nr.69 maina teritorijas statusu no dabas lieguma par Adamovas ezera dabas parku. Tas ir iekļauts arī Natura 2000 — Eiropas nozīmes aizsargājamo dabas teritoriju sarakstā, jo ir nozīmīga eitrofo ezeru aizsardzības teritorija. Ezers un tā apkārtne ir izcila barošanās vieta vairākām sikspārņu sugām, to skaitā Eiropas nozīmes sugai - dīķa naktssikspārnim. No Eiropas nozīmes aizsargājamiem biotopiem teritorijā sastopami - dabīgi eitrofi ezeri ar iegrimušo ūdensaugu un peldaugu augāju, melnalkšņu staignāji, boreālie meži, jaukti platlapju meži. Dabas parka teritorijā konstatētas arī vairākas Latvijas nozīmes aizsargājamo augu un dzīvnieku sugu atradnes.
Gan dabas aizsardzības speciālisti, gan tūristi ir atzinuši šo teritoriju kā nozīmīgu dabas mantojuma daļu – gan ezera ekosistēmu daudzveidību, gan ainavisko vidi ar augstu estētisko kvalitāti. Cilvēki šeit vēro dabu, atpūšas pludmalē, makšķerē, vēro putnus, bauda klusumu, atjauno spēkus un veselību.
Problēma ir atpūtnieku atstātais piesārņojums un ugunskuru vietas, ar ko parasti tiek galā daži entuziasti. Diemžēl dabas parkam pēdējos gados parādījies jauns drauds – vizināšanās ar ūdens motocikliem. Ir parādījušies atpūtnieki, kurus neinteresē ne dabas vērtības, ne līdzcilvēku drošība.
Cilvēki, kas braukā ar ūdensmotocikliem, varbūt varētu neapzināties draudus, ko dabai rada viņu izklaides, lai gan mūsu informācijas laikmetā tas nav attaisnojami. Pārsteidz arī atklātā citu atpūtnieku tiesību ignorēšana. Viens atpūtnieks ar motorizēto braucamo sabojā atpūtas dienu vairākiem desmitiem citu cilvēku. Kulturālam cilvēkam liekas pašsaprotami, ka motorizētos ūdens transporta līdzekļus var lietot tikai tam speciāli paredzētās vietās un tikai aiz peldvietu robežām. Bet zināmai sabiedrības daļai vajag īpašas norādes, sodus, draudus u.tml. sankcijas. Tāpat kā jābūt izpratnei, ka drošības jostu lietošana ir vajadzīga nevis tāpēc, ka inspektors var sodīt, bet pašu drošībai, arī kulturāli uzvesties dabā vajag nevis aiz bailēm no soda, bet tāpēc, ka mēs visi esam dabas daudzveidības mantinieki, un katrs no mums ir atbildīgs, lai arī nākošajām paaudzēm būtu ko baudīt. Dabas krāšņums ir vērtība, pret ko nedrīkst izturēties vieglprātīgi. Un civilizācijas radītā materiālā pasaule to nekad neaizstās. Dabā viss ir vajadzīgs, arī it kā sīkumi, kurus no joņojoša ūdens braucamā nemaz nav iespējams saskatīt. Pāris minūtēs var izpostīt to, ko daba radījusi vairāku gadsimtu gaitā. Žēl, ka informācijas tehnoloģiju laikmetā trūkst dabas vienotības izpratnes.
Kāpēc motorizēto ūdens transporta līdzekļu lietošana būtu aizliedzama? Tā mazina teritorijas rekreatīvo vērtību un rada draudus bioloģiskajai daudzveidībai:
- traucē braukšanai ar airu laivām un ūdens velosipēdiem, peldēšanai un makšķerēšanai, rada draudus citu atpūtnieku drošībai;
- tiek traucēta abinieku un putnu barošanās un migrācija;
- ūdensputni tiek iebiedēti un līdz ar to traucēta to vērošana;
- pastiprinātas viļņošanās dēļ tiek izjaukti dabiskie krasta attīstības procesi;
- saduļķots ūdens un troksnis nepatīk zivīm, īpaši bīstami seklās vietās;
- tiek bojāti ūdensaugi, saceltie viļņi tos izrauj - posta ezera veģetāciju, (izņemot niedres);
- piesārņojums ar eļļām pasliktina ūdens kvalitāti;
- tiek degradēta vēsturiski izveidojusies kultūrvide, radīts trokšņa piesārņojums.
Dabas parkam “Adamovas ezers” ir izstrādāts un 2005.01.03. apstiprināts dabas aizsardzības plāns, tajā ieteikts paredzēt ainavu aizsardzības zonā, kurā ietilpst arī ezera akvatorija, aizliegt braukt ar motorizētajiem ūdens transporta līdzekļiem. Individuālo aizsardzības un izmantošanas noteikumu pagaidām šai teritorijai nav.
Skaļām un trokšņainām izklaidēm var izvēlēties ezerus, kuriem nav aizsardzības statusa un kuriem ir zema rekreatīvā slodze.

VIDES DIENA

2006.gada maija beigās un jūnija sākumā, vides gidu akcijas „Saudzēsim Zemes resursus” ietvaros tiek organizēti pasākumus dažādās Latvijas vietās, akcentējot atkritumu apsaimniekošanas jautājumus.

5.jūnijā- Starptautiskajā vides dienā, Rēzeknes rajona Gaigalavas pagastā atpūtas vietā Akmiņs VVD Rēzeknes RVP vecākā inspektore Regīna Indriķe (vienlaikus VITILA projekta ietvaros apmācīta vides gide), aktīvi piedaloties VVD Rēzeknes RVP darbiniekiem, organizēja pasākumu, kura tēma „Koks-à papīrsà makulatūra”.

Pasākumā piedalījās gan reģionālās vides pārvaldes darbinieki, gan Gaigalavas un Strūžānu pamatskolu skolēni un skolotāji, gan „Latvijas valsts meži” pārstāvji, kā arī citi interesenti.

Pasākuma gaitā bija sarīkota „mācību” stunda par aktuālāko atkritumu apsaimniekošanā un atkritumu šķirošanu, dalībnieki tika iesaistīti dažāda veida aktivitātēs- šķiroja imitētos atkritumus un prezentēja paveikto, atbildēja uz jautājumiem, minēja mīklas, iepazinās ar vides spēlēm, spēlēja dabā „Atkritumu cirku” u.t.t.

Lai ļautos fantāzijas lidojumam, radošajā darbnīcā pieaugušie un bērni veidoja suvenīrus, par materiāliem izmantojot dažāda veida atkritumus, zīmēja, sacerēja trīsrindes japāņu haiku stilā. Radošajā darbnīcā tapušie darbi ir skatāmi VVD Rēzeknes RVP. Noslēguma daļā zinošākie, aktīvākie un atraktīvākie saņēma pārsteiguma balvas, baudīja zivju zupu, degustēja zāļu tējas.

Vides gide izsaka pateicību VITILA koordinācijas centram, VVD Rēzeknes RVP kolektīvam un Gaigalavas pagasta padomes priekšsēdētājam M.Švarcam par atbalstu un aktīvu līdzdalību pasākuma organizēšanā, kā arī visiem pasākuma dalībniekiem par piedalīšanos.

 

Muhu - Saaremaa – Hiiumaa  2005.gada 08.-09.oktobrī.

 

 

Problēma skaidra – par vides aizsardzību jādomā plašākos mērogos, bet kā to panākt? Doties pieredzes apmaiņas braucienā? Savādi, ārzemju valstu saraksts, kuru apmeklējums valsts iestādes darbiniekam būtu finansiāli draudzīgs, nemaz nav tik garš. Izvēle krīt par labu brālīgajai Igaunijai. Un tā vairāki desmiti Rēzeknes RVP dabas draugu un dabas draugu dodas ceļā, lai iepazītu lielākās igauņu salas, to savdabīgo vidi, kultūru, aizsargājamos dabas objektus – dabas parkus, klintis, alvārus, unikālo meteorīta krāteri.

Izbraucam no Rēzeknes plkst.03.30. Jāceļas bija 02.30. Nakts praktiski negulēta. Caur Apes robežpunktu dodamies uz Pērnavu, no kurienes paredzēts celties uz Saaremaa.

Plānoto prāmi esam nokavējuši, tādēļ ir laiks nelielai ekskursijai pa Pērnavu. Izstaigājam vecpilsētu, nobildējamies pie Tallinas vārtiem.

Pārcelšanās uz Muhu salu ar prāmi ilgst pusstundu. Pirmais apskates objekts – Üügu stāvkrasts. Augstums 30-40 m. Burvīgi kadiķīši un akmeņi. Viss tik tīrs, nepiesārņots, negribas nemaz braukt prom.

Nākamā pietura ir Koguva – etnogrāfisks zvejnieku ciemats ar guļbaļķu ēkām, niedru jumtiem un akmeņu krāvuma žogiem ceļmalās. Iet iekšā muzejā nav laika, tādēļ tikai staigājam un mēģinām sajust senatnes elpu. Ielūkojamies mācību ēkā. Pārsteidz, cik viss tur maziņš. Akcelerācija nav nekāds pārspīlējums.

Tad pa aptuveni 4 km garo dambi braucam uz Saaremaa.

Anglas vējdzirnavu komplekss. Iespaidīgi – varenas, senas, lielas, dažādas, kopā veselas piecas. Pirmo reizi konstatējam, ka tūrisma sezona jau ir garām. Arī citos objektos turpmāk būs jāsamierinās ar to, ka daudz kur nevar tikt iekšā, nedarbojas kafejnīcas un suvenīru tirdziņi. Kaut gan īpaši neviens par to neskumst.

Protams, ka apmeklējam arī Kāli ciematu, kur atrodas lielākais sauszemes meteorīta krāteris Baltijā, kura meteorītiskā izcelsme ir pierādīta. Man patīk šī vieta, nemaz nav arī tik sena – tikai kādus 3000 gadus veca. Kolēģu domas gan dalās. Daļa uzskata, ka te nu nav ko redzēt, kaut kāda peļķe.

Kuresāres bīskapa pils. No dolomīta blokiem (14.gs. II p.) celtā pils un cietoksnis ir iespaidīgākais šāda veida kultūras piemineklis Baltijā. Aplūkojam neparastu izstādi – gleznas, kas darinātas no zivju ādām, asakām un galvām. Dažas izskatās pat kā apgleznots zīds. Toņu gamma gan visām vienāda  zeltaini brūna.

Kā pašas pēdējās pirmajā dienā pagūstam aplūkot Pangas klintis – augstākās Igaunijas salās. Apmēram 20 m. Drosmīgākie pieiet pavisam tuvu klāt un fotografējas, citi pat nespēj palūkoties pa gabalu lejā. Skatu tornī var uzkāpt apmēram līdz pusei, augšdaļa slēgta. Saule tuvojas horizontam, skats lielisks. Kad tā pieskaras ūdenim, jādodas prom, citādi nepagūsim uz prāmi.

Pārcelšanās uz Hiiumaa ilgst kādu stundu. Tad braucam uz nakšņošanas vietu Malvasti.

Ar to nakšņošanu visiem nav paveicies, bet galīgi saskābis neviens nav. Diena atkal būs saulaina un krāsaina.

Pabraucam garām militāriem nocietinājumiem un dodamies uz Tahkunas bāku, kas uzbūvēta 1874.gadā, 42 m augsta. Turpat jūras krastā ir piemineklis kuģa “Estonia” katastrofā bojā gājušajiem bērniem. Piemineklī ietvertais zvans skan pie noteikta vēja stipruma. Pieminekļa pakājē no akmeņiem izveidots “Zviedru labirints”, kas ir autentiskas senas rituālu vietas kopija. Tiesa patlaban tūristi to centīgi papildina, tādēļ labirinta zīmējumu dabā izprast nav iespējams. Jūras krasts izcili ainavisks, pastaiga un akmentiņu meklēšana sagādā patiesu prieku.

Tad apmeklējam vietu, kur tika filmēts realitātes šovs “Ferma”. Mihkli - jauka lauku sēta meža vidū, atgādina brīvdabas muzeju. Nospriežam, ka realitātes šova dalībniekiem te gan būtu bijusi laba dzīvošana, ja kameras netraucētu.

Krustu kalns – Ristimägi. Īpatnēja vieta. Pirmkārt, kalna kā tāda nav. Otrkārt, ja kāds te cerēja ieraudzīt kaut ko līdzīgu Lietuvas Krusta kalnam, tad jutās smagi vīlies. Vienīgais paliekošais piemineklis ir no dzirnakmeņiem veidots krusts, visi pārējie – tikai no dabas materiāliem, zariņiem un kociņiem, lai nepiesārņotu dabu. Veidojumiem nav nekādas mākslinieciskās vērtības, toties tie palīdzot piepildīt vēlēšanos. Par šīs vietas izcelsmi ir divas versijas. Teika vēsta, ka tieši šeit uz šaura celiņa sastapušās divas kāzu procesijas. Neviens nav gribējis griezt ceļu. Sācies kautiņš, kurā tika nogalināts vienas puses līgavainis un otras puses līgava. Bojā gājušo piemiņai uzlikts krusts. Bet izdzīvojušie jaunieši pēc kāda laika saprecējušies un dzīvojuši ļoti laimīgi. Tādēļ arī citi, kas vēlējušies laimīgu dzīvi, sākuši šajā vietā likt krustus. Otra versija ir ticamāka. 1781.gadā pēc carienes Jekaterinas pavēles tika uzsākta zviedru izsūtīšana uz Ukrainu. Savu sūro ceļojumu viņi uzsāka gada nogalē. Šeit ir bijusi viņu apmetnes vieta, un krusts uzlikts cietušo piemiņai. Daži saameistaro krustiņus un atstāj. Vienmēr taču var kaut ko velēties un, ja ir kāds veiksmīgs pieturas punkts, tad vēlēšanās noteikti piepildās.

Kõpu bāka. Trešā vecākā funkcionējošā bāka pasaulē un vecākā Baltijā. Sākta būvēt 16.gadsimtā (1513.g.). Nu traki veca un liela, izskatās kā milzu piramīda. Pati 37 m augsta, atrodas 102 m virs jūras līmeņa. Labā laikā saredzama no 50 km attāluma. Laika gaitā vairākkārt uzlabota. Sākumā bakas galā tika kurināts ugunskurs. Šim nolūkam tika iznīcinātas ievērojamas mežu platības salā.1531.gadā ierīkoja ar petroleju kurināmu gaismekli, bet vēlāk 19.gs. tika pievienota arī elektrība.

Kassari kapela un kapsēta. Jauka, sena un romantiska. Vienīgā tāda veida (no akmens un ar niedru jumtu) baznīca Igaunijā, kas vēl darbojas. Iespējams, ka uzcelta 18.gadsimtā. 1801.gads, kurš atzīmēts uz baznīcas sienas, acīmredzot norāda lielās rekonstrukcijas sākumu. Vietējie iedzīvotāji lepojas, ka šeit ir Jēzus Kristus kaps. Patiesībā apglabāts ir Vilhems Tamms (Smukais Villems), kurš ir piestrādājis par Jēzus modeli Kārļa baznīcas (atrodas Tallinā) altārgleznai.

Pats pēdējais ekskursijas objekts – jūras straumju uzskalotā Orjaku zemesstrēle. Pēc gida ieteikuma ejam uz pasaules galu apmēram 1,5 km. Līcī daudz gulbju, jaunuļi vēl joprojām pelēki. Ejam pa līča pusi, kadiķu audzes kļūst retākas, caur tām sāk otrā pusē spīdēt jūra, tad kadiķi beidzas, un pēdējais ceļa posms klāts ar dolomītiem. Ainavu aprakstīt nav iespējams, tā ir jāredz, pie tam jāredz noteikti. Atpakaļceļā uzkraujam savus akmeņus piramīdai, kuru tūristi te sākuši veidot. Varbūt atkal vajadzēja kaut ko vēlēties? Nez pēc cik ilga laika šī piramīda galīgi aizšķērsos ceļu pasaules galu redzēt gribošajiem.

Pēc piknika un kolektīvas fotografēšanās dodamies uz prāmi. Nekāpjot ārā no autobusa, nobraucam garām un nopētām Lielo muižu (Suuremõisa), lielo akmeni, ar kuru velns sviedis baznīcas celtniekiem, un Põlise akmens krāvumu (atgādina maziņu Stounhendžu). Neviens nezina, kad, kas un kāpēc šos akmeņus te ir savilcis, bet izskatās mistiski un iespaidīgi.

Prāmis ir pārpildīts, visiem sēdvietu nepietiek. Tā kā jābrauc 1,5 stundas, katrs iekārtojas kā var. Daži apmetas uz grīdas, citi cenšas iespiesties kafejnīcā, karstasinīgākie kvern uz klāja, bet galīgi švakie apmetas bērnistabā un izklaidē mazos igaunīšus un viņu vecākus.

Un tad ilgais ceļš mājup. No Pērnavas caur Viljandi un Viru līdz Veclaicenes robežpunktam. Labi, ka visiem ir stipri nervi, un vēl stundas trīs tiek pavadītas autobusā vienā miegainā mierā.

Lielais piedzīvojums ir beidzies četros no rīta. Laiks iet gulēt. Rīt smagā pirmdiena.

Bioloģiskā daudzveidība, dabas vērtību saglabāšana un ekonomiskās intereses, tūrisma ietekme uz vidi, ilgspējīga attīstība – šie termini pastāvīgi rosās mūsu smadzenēs, bet vērtīgi ir uz to visu palūkoties nevis ierēdņa acīm, bet izbaudīt kā parastam pilsonim. Tad var viegli aizmest prom rutīnas radīto smago nastu, iztaisnot muguru, uzsmaidīt kolēģim un plecu pie pleca turpināt strādāt tik nepateicīgo, bet skaisto vides sargāšanas darbu.

 

      Latgale būvējas

Boulinga centrs	SIA ”Veda S” autoservisa centrs	“Dzelzceļa stacija Rēzeknes II Pieņemšanas parks (Latvijas Austrumu – Rietumu dzelzceļa koridors)”

 

         

        Spraigā darbā pavadīts, tuvojas izskaņai 2005.gads. Atskatoties uz paveikto, jāsecina, ka cerīgas pārmaiņas skārušas arī  Rēzeknes reģionu tieši būvniecības jomā. Par 11,8% ( dati uz 01.12.2005.) šajā gadā pieaudzis ekspluatācijā nododamo būvju skaits.

        Šajā  gadā  darbu uzsācis Rēzeknes pilsētas iedzīvotājiem un ciemiņiem labi pazīstamais ”Boulinga centrs” Rēzeknē, tirdzniecības centrs Maskavas ielā 16, SIA ”RDK-Service” autoserviss- salons, SIA ”Veda S” autoservisa centrs, rekonstruētā viesnīca “Hotel Rezekne”. Nodots ekspluatācijā maģistrālais gāzes vads ”Preiļi- Rēzekne”, līdz ar to Rēzeknes pilsētas centrālās katlu mājas pāries uz videi draudzīgu kurināmo – dabas gāzi. Ludzas rajonā nodots ekspluatācijā SIA”Dzerkaļi Tur” lauku tūrismam izmantojamais atpūtas komplekss Dzerkaļu ciemā un SIA”BOVIS” kokogļu ražošanas iekārta Martišu ciemā. Balvu rajonā pabeigta SIA”Ķira” lauksaimniecības produkcijas pirmapstrādes ēka Viļakā.

         Tuvojas nobeigumam vērienīgā objekta “Dzelzceļa stacija Rēzeknes II Pieņemšanas parks (Latvijas Austrumu – Rietumu dzelzceļa koridors)” būvniecība. Jaunais parks atradīsies dzelzceļa  posmā “Rēzekne II – Taudejāņi” un nodrošinās ātrāku visu virzienu kravas vilcienu pieņemšanu un nosūtīšanu. Šajā objektā vides kvalitātes kontrolei ir uzstādīta nepārtrauktas gaisa kvalitātes  mērīšanas sistēma, kā arī tiks nodrošināts gruntsūdeņu kvalitātes monitorings.

        Rēzeknes pilsētā turpinās Eiropas Savienības Kohēzijas fonda līdzfinansētā projekta “Ūdenssaimniecības attīstība Rēzeknē” realizācija. Šogad veikta šī projekta sadaļas “Ūdensapgādes un kanalizācijas tīklu rekonstrukcija un paplašināšana” īstenošana dzīvē. Rēzeknes pilsētā rekonstruēti un nodoti ekspluatācijā ūdensapgādes un kanalizācijas tīkli  24 ielās ar kopējo garumu 15,7 km.

         Visu projektu paredzēts realizēt līdz 2007.gada beigām. Tiks izbūvēts jauna pazemes ūdensgūtne un jauns atdzelzošanas stacijas komplekss, veikta jauna dzeramā ūdens maģistrālā tīkla montāža, kā arī četru lokalizētu ūdensapgādes sistēmu apvienošana vienotā centralizētā sistēmā. Tā rezultātā Rēzeknes iedzīvotāji saņems kvalitatīvu un ES prasībām atbilstošu dzeramo ūdeni.

         Turpinās darbs pie ūdenssaimniecības pakalpojumu attīstības Austrumlatvijas upju baseinos projektu realizēšanas. Pašlaik tiek izstrādāti ūdenssaimniecības attīstības projekti daudzām apdzīvotām vietām, bet to realizācija  paredzēta 2007.-2010.gg., tādejādi būvniecības apjoms tuvākajā nākotnē pieaugs.

         Īstenotie ūdenssaimniecības attīstības pasākumi būs būtisks solis Eiropas Savienības Ūdens Struktūrdirektīvas ieviešanā Rēzeknes, Ludzas un Balvu rajonos, nodrošinot gan kvalitatīvu dzeramo ūdeni, gan  atbilstošu notekūdeņu attīrīšanu.